Refleksija par Tevis fragmentiem.
Aizvakar bija kora mēģinājums, pirms tā arī pirmdien. Man likās, ka pēkšņi manu uzmanību sācis pievērst Maurīcijs. Vairāk nekā svešinieki, vairāk nekā tie tikai vārda paziņas. Saskatieni, daži sasmējieni, jautājošas un atbildošas grimašu komunikācijas. Manā prātā viņš ved uz Tevi un caur Tevi. Bet varbūt šoreiz viņš eksistēja kā pats. Arī kā pats viņš man patīk, daudz neesmu iepazinusi.
Šorīt agri sākām kāpnēs dziedāt, es agri sāku viņu redzēt. "Ah, re, kur Maurīcijs!" Šī redzēšana, piefiksēšana bija patīkama. Vai nu atsaucē Maurīcijs-Tu vai atsaucē uz laiku, kad jūs abus iepazinu. Vēlāk, kad sēdēju skolas pagraba dīvānu nocietinājumos, viņš tur divreiz ienāca. Un kaut kā ļoti saviļņoja emociju, mani uzrunājot, pajautājot ikdienišķu jautājumu ikdienišķā intonācijā. Viņa balss, viņa eksistences fakts atgādina vien par Tevi. Cik vienvirzienīgs gan mans prāts!
Visa dīvānu telpa atgādina agro 10. klasi, kad ieslīdēju skolas dzīves mutulī baigi strauji, baigi Tevis dēļ. Spogulis telpā, sienu krāsa atgādina arī laiku, kad jau no Tevis vairījos. Tomēr Tu, Tu esi prātā joprojām. Telpa, vieta, settings - tur biji Tu.
Pēc filozofijas es aizbēgu no saviem klasesbiedriem pa citām kāpnēm, skrēju strauji lejup, Tu kāpi augšā. Tu biji man pretī. Blonds. Rozā kreklā. Es Tavas acis neredzēju, seju arī ne, es redzēju Tavu gaitu, varbūt Tavu balsi bez viena vārda tajā. Es strauji bēgu, ļoti vēlējos netraucēt, bet varbūt tās bija tikai manas bailes, Es Tevi redzēju! Es paskrēju Tev tuvu garām ... ļoti vairījos pieskarties, man IR bail.
Divas stundas sēdēju ar domu par Tevi pārāk tuvu savai galvai. Divas stundas mācījos, ik pa laikam iedomājot Tevi. Tavu eksistenci un Tevis aplamo attēlu manā iztēlē. un manu absurdo vēlmi Tevi tomēr gribēt.
Kādas emocijas, drīzāk kāda emocionālā un fiziskā noguruma dēļ pāris reižu nācās savaldīt asaras pakrūtē. Nācās savaldīt vēlmi tikt kādā apskāvienā mierināties. Nācās nedomāt par Tevi. Patiesību sakot, es vēlējos novērsties uz svarīgākām tēmām. Es neapraudājos, tikai aizpogāju un uzvilku jaku līdz ausīm, lai radītu sev drošāku sajūtu. Miegainība.
Nākamajā starpbrīdī, pirms krievu valodas stundas, redzēju Arbetnotu. Viņa bija ar kādu un mani nemanīja, bet manā galvā vijās atmiņas un viņas vārds no senas angļu ģēnija lugas. Viņa nogāja lejā, uznāca augšā vēlreiz un aizgāja uz zaļo dārzu. Uzreiz arī sagribēju tajā stūrītī ielūkoties, cik sen neesmu tur degunu stūmusi, cik daudz trešdienu pirms diviem gadiem tur pavadītas. . . ar Tevi. Es neaizgāju, arī pēc stundas ar to neatcerējos, bija jājoņo ēst. Jāaizdodas uz šo kaktu ar telpaugiem un podestu kādudien. Tā, lai var padomāt par Tevi vēl mazliet.
Pēc pusdienām likās galva dunam, un es, atstājusi sporta solu zālē, strauji noteiktā solī izgāju ārā. Man nebija daudz laika, līdz kaimiņu skolai es netiktu, vēl jo vairāk es netiktu pie kāda dzīvas dvēseles tur. . . ko gribējās. Pie krustojuma mazliet pastāvēju un griezos atpakaļ, centos runāt ar sevi neskaļi. Tas tomēr bija balsī. Uzmācās izsmejošais tonis ar laimību iekšā. Ahaha, Egija sadomāja uz kaimiņu skolu aiziet. . .
Smejoši trakais tonis sakopoja tēlu, noformulējās vēl viens domātājs. Es tuvojos skolai, labi zināju, ka nevaru iet ar šo domātāju pie grožiem iekšā (lai gan gribējās Līgai savu jaunatradumu atrādīt). Paskatījos uz koka zaru pie skolas, norādīju domātājam palikt tur, un ļoti izbrīnījos par tā paklausību. Strauji un eleganti tas manu runas manieri pameta, un es neuzdrošinājos paskatīties kokā, ka neielien manī caur skatienu atpakaļ.
Pēc stundām es viņu paņēmu, jo nevar taču sevis pašas domātāju tā pamest skolas priekšā. Jautāju, šī savu vārdu neteica. Piedāvāju, ka varētu saukt vārdā "Denīze", un viņa neteica nē, tā nu pagaidām mums ir Denīze līdzās Lūsijai, Jūlijai un Matildei.
Kopā ar Denīzi aizgājām līdz stacijai, viņa pamazām nomierinājās, es runāju ar Arnoldu par mūzikas skolas gadiem. Pēcāk, kad ar Lauru sējām lapas, dažas sējām vaļā un laidām lejā, līgani griezdamās. mēģināju prātā noķert melodiju par pēdējo lapu.
Šo dziesmu taču toreiz dziedājām Esplanādē! Ar Maurīciju, Emīliju un Tevi. Un toreiz pēc pirmizrādes aulā! Kad Maurīcijs sēdēja pie flīģeļa un es stāvēju ar savu balsi blakus! Un toreiz ziemas balles after-party arī, visi vienā violetā gultā saspiedušies. Tā bija Tava dziesma. Tai nav nekādas saiknes starp Tevi un mani, bet man tā ir Tava dziesma. Laikam no tā, cik ikoniski pret to attiecies. Tai bija arī mazs fona informatīvais skaidrojums, kā tā jums par tādu kļuva, bet man tā spiež tikai uz atmiņām par Tevi.
Mājās braucot, Laura uzlika dziesmiņu paklausīties. Jā, tai klāt bez visas tīši iekļautās emocijas ir emocija par Tevi. Pēc beigām jau grasījos teikt "un tagad Bodžanglu!", bet sapratu, ka biju cieši nolēmusi neļaut to sev sabiedrībā dzirdēt. Arī Lauras sabiedrībā ne. Tāpēc tālāk aizskanēja "Viss nāk un aiziet tālumā".
Atbraucām mājās, un man likās, ka ļoti forsēju savas maskas, lai kāds nejauši nemanītu, cik spēcīgi man prātā stāvi Tu. Ļaujos domāt tikai vēlamā vienatnē vai divatnē, tā arī tovakar ierāpos gultā un ļāvu domai vaļu. Man ir kāds vaļīgi gribošs sapnis. Tu.