Bija skola, bija koris. Tagad arī Indulis ir pēdējā no šiem. Un viņam teicu tā: "redzi, šeit es nāku pēc laimes divas reizes nedēļā."
Šodien nebija nedz Ģirta, nedz Sandas, dziedājām tikai ar Evertu. Jā, man ļoti patīk, lai gan tas un šis, un tempi un taustiņu sišasa. . . bet man pie viņa patīk. Gan jau kāds sānu efekts palīdz.
Ejot cauri A. Kontauta "Jūras mātei", vietā tā notika, ka viņš uzslavēja otros soprānus, un pirmos speciāli ne, un, ak, mans ego palēcās. Vēl citā dziesmā tā gadījās "viņām bija pareizi", rādot uz mums, kas, gan jau, bija tikai tāds didaktiski objektīvs vērtējums.
Pēc Kristīnes ierašanās arī pirmie soprāni gāja kā pa sviestu, un bija "jā, jūs varat tik ātri, bet pārējie līdzi netiek", un tam varbūt nevajadzēja būt pozitīvi, bet mēs šodien barojam ego; mēs šodien izrādāmies.
Kam? Indulim, kurš ir pirmo reizi korī, vai tomēr Evertam, kurš ir mūs šodien pamanījis un licis manīt arī citiem? Es likšu uz to otro.
Uz mēģinājums beigu pusi parādījās momenti, kuros mēs kaut kā savienojām savu acu skatus. Tā ļoti mazliet, bet vairāk kā vienu mazu nejaušu reizi. Tās nebija tik nejaušas. Bet jaukas.
Un sākam apšaubīt vakardien Līgai izteikto tēzi, ka Egija happy, cause Egija made a new friend. Jau ilgi dzīvojusī knapā ideja par "man šis patīk" pieņemas spēkā.
Lai gan mēģinājuma laikā likās vairākas lietas, kas neiet, ko varētu labāk, ka kakls varētu darboties un ka Indulim būtu varēts labāku pirmo iespaidu par kori radīt, tomēr beigās, uzreiz pēc un tieši pirms beigām tāda lielā laime uznāca, kas no dziedāšanas piemetas.
Everts mūs atzinīgi novērtēja. Ko vēl?